Nevis sadzīvot, bet dzīvot kopā
Latvijā tāpat kā jebkurā valstī drošība sākas ne tikai ar robežu apsargāšanu, militāro apmācību vai bruņoto spēku jaudu, bet ar cilvēkiem, kas uzticas viens otram. Kad kaimiņš vairs nav svešinieks, kad bibliotēka kļūst par tikšanās vietu un kad sabiedrība spēj cieņpilni un ieinteresēti sarunāties arī tad, ja viedokļi atšķiras, tieši tad valsts kļūst noturīgāka pret jebkuru krīzi. Un - Latvijā tāpat kā jebkurā valstī drošība izsīkst, ja sabiedrība nespēj vienoties par kopīgiem mērķiem un vērtībām, kļūst sašķelta un kūtra rīcībā.
Saliedētību kā ikdienā praktiski izmantojamu un attīstāmu ideju pēta Valsts pētījumu programmas (VPP) projekts “Sabiedrības saliedētības vektori 2024–2025”, kura vadītājs ir LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks Māris Kūlis. Projekta mērķis ir ambiciozs un vienlaikus ļoti cilvēcīgs: saprast, kas mūs vieno un kā šo vienotību stiprināt, lai Latvija būtu ne tikai brīva, bet arī saliedēta un tās iedzīvotāji uzticētos viens otram.
Latvijā vienmēr klātesoša ir bijusi etniskā spriedze. To gribēja novērst ar integrāciju. Taču saliedētības jēdziens ir bagātāks nekā integrācijas jēdziens. Saliedētība nozīmē, ka mēs ne tikai neplēšamies, bet mums ir arī kaut kas kopīgs, ka mēs sadarbojamies. Ja mums ir šis kopīgais, kas rūp visiem un ap ko saliedēties, tad mēs gribēsim par šo valsti pastāvēt, aizsargāt, attīstīt.
“Saliedētība nav tikai integrācija,” uzsver Māris Kūlis. “Integrācija nozīmē sadzīvot, bet saliedētība nozīmē kopā dzīvot - dalīties priekos, rīkoties kopīgam labumam.”
Tāpēc projektā ir ļoti liels uzsvars ir kultūras dzīves iedzīvināšanu, lai cilvēki nāktu ārā no savām istabām un kaut ko kopā darītu. Šis pētījums, kurš šobrīd noslēdzas ar praktiskām vadlīnijām un ieteikumiem valsts un pašvaldību rīcībai, ir valsts drošībai ārkārtīgi svarīgs. Tas pēta mehānismus mūsu sabiedrībā, dažādās kultūras, etniskās, sociālās vidēs, kuri vai nu veicina sadarbību, lojalitāti, savstarpēju uzticēšanos un aktivitāti, vai gluži pretēji - veicina kūtrumu, neieinteresētību, pakļaušanos dezinformācijai.
Saliedētība kā valsts drošības pamats
Zinātnieku darbs šajā Valsts pētījuma programmas projektā ilgst divus gadus un tās vadmotīvs jeb virsmērķis ir izpētīt, novērtēt un definēt efektīvākos veidus, kā stiprināt Latvijas sabiedrības uzticēšanos, noturību un piederības sajūtu, balstoties nacionālās un demokrātiskās vērtībās. Tā pievēršas visiem sabiedrības slāņiem no jauniešiem un mazākumtautībām līdz senioriem un iebraucējiem.
Šī pieeja apvieno filozofiju, kultūras pētniecību, socioloģiju, psiholoģiju un mākslu, jurisprudenci, valodniecību, sociālo ģeogrāfiju, proti, disciplīnas, kas palīdz saprast cilvēku attiecības, vērtības, nostājas, emocijas un motivāciju būt kopā. Jo emocionālā drošība jeb sajūta, ka šī valsts ir “mūsu”, ir pirmais solis uz saliedētu un valstij piederīgu sabiedrību.
Projekta pētnieki strādā divos lielos virzienos:
1. Pēta un tiecas izprasts piederības izjūtu Latvijai: Kā cilvēki redz savu vietu šajā valstī? Kā mainās pilsoniskā aktivitāte un uzticēšanās valsts institūcijām? Kas ir notikumi vai vērtības, kas notur kopā atšķirīgas grupas.
2. Praktiski izmēģina un modelē kultūras un kopienu iniciatīvas: Saliedētības pasākumi nav teorētiski, tiem ir jādarbojas ikdienā, sadzīvē. To var darīt ar ļoti konkrētiem instrumentiem: kultūras dzīvi, kopīgiem pasākumiem, radošām aktivitātēm un sarunām.
Pirmais pētījuma līmenis atgriežas pie pašiem pamatiem un jautā: ko saliedēt? Lai darīto ko? Un kur saliedēt? Tālāk pētijumā jānoskaidro, kas notiek – gan tas, kāda ir faktiskā realitāte, kā Latvijas iedzīvotāji jūtas, ko tie domā, gan tas, ko reglamentē dažnedažādi normatīvi dokumenti, plāni, stratēģijas, un cik labi šie dokumenti saskan gan viens ar otru, gan ar sabiedrības noskaņojumu. Īpaša uzmanība veltīta Latvijas nacionālajai atmiņai — tam, kā dažādas paaudzes un grupas redz valsts vēsturi. Proti, pētnieki veic sociālās atmiņas monitoringu par to, kā atmiņas, attieksme un pieredze par vēstures un kultūras notikumiem mūs vieno vai šķeļ. Viens piemērs no pētījuma - rezultāti rāda, ka Lāčplēša diena un Latvijas Republikas proklamēšanas dienas joprojām ir spēcīgi saliedējoši notikumi. Pētnieki arī atzīmē, ka pēdējos gados būtiski pieaug sabiedrības iesaiste 4. maija svinībās, kas nostiprina pozitīvu skatījumu uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. Visi šie pasākumi ir ārkārtīgi būtiskas ikgadējas sabiedrības saliedēšanas iespējas, kuru potenciāls vēl netiek pilnībā izmantots.
Tomēr analīze atklāj arī atšķirīgas attieksmes pret Latvijai nozīmīgiem vēsturiskiem un kultūras notikumiem, īpaši starp paaudzēm un lingvistiskajām grupām. Piemēram, vecākās paaudzes padomju laiku pieredze kontrastē ar jauniešu skatījumu, kuriem šis padomju periods ir tikai vēstures epizode. Šī atšķirība var būt gan izaicinājums, gan iespēja. Izaicinājums - jo paver jaunu dezinformācijas un informācijas manipulēšanas iespēju jaunākās paaudzes vidū. Iespēja – jo ļauj brīvāk skatīties nākotnē.
Projekts pētīja arī tā dēvētos “jūtīgos jautājumus” , kas bieži tiek izmantoti sabiedrības šķelšanai.
Iekļaujoša vide ne tikai rada taisnīgāku sabiedrību, bet arī veicina inovācijas un ekonomisko attīstību. Valsts, kas pieņem dažādību, nereti ir radošāka. Tātad saliedētība šeit nozīmē arī valsts ilgtspēju un attīstību, ne tikai mieru. Dati no šiem pētījumiem atklāj ne tikai dažādu iedzīvotāju grupu aizspriedumus, bet arī dod pētniekiem virzienu un iespēju meklēt potenciālu risinājumu.
Kad pētījumu dati ir apstrādāti un secinājumi veikti, pētnieki izvirza ieteikumus un rīcības modeļus, kurus paši arī praksē testē, modelē un pārbauda. Šajā VPP projektā pētnieku grupas kopā ar māksliniekiem, sociologiem un nevalstiskajām organizācijām un apkaimju aktīvistiem īstenoja ap 100 pasākumus trīs dažādās vietās: Jaunliepājā, Liepājā, Čiekurkalnā, Rīgā un Gulbenē.
Šajās vietās tika izmēģināts, kā kultūras aktivitātes, piemēram, lekcijas, pastaigas, lasījumi, sarunu vakari spēj cilvēkus izvest no izolācijas un rada kopīgu dzīvi. Rīgas Čiekurkalnā bibliotēka kļuva par vienu no šo eksperimentu centriem, kur kopīgās iniciatīvas pārvērtās par regulāru kopā sanākšanu. Pareizi veidoti pasākumi kļūst par regulāru notikumu, uz kuru cilvēki atgriežas, piedalās un uzņemas atbildību — tieši tā rodas saliedētība ikdienā, nevis tikai svētkos vai lielos notikumos. Pētnieku komanda novēroja, kur pašvaldības atbalsts palīdz, bet kur labāk netraucēt kopienai augt pašai. Rezultātā tapuši modeļi un ieteikumi, kā NVO, kultūras vietas un vietējās bibliotēkas var kļūt par mikro-saliedētības punktiem visā Latvijā.
Rezultāti: dati, rīki un praktiski ieteikumi
Projekts “Sabiedrības saliedētības vektori 2024–2025” ir radījis plašu datu un ieteikumu kopumu, kas palīdzēs valsts un pašvaldību līmenī stiprināt sabiedrības noturību.
Galvenie rezultāti:
· Rīcībpolitikas rekomendācijas Latvijas valsts pārvaldei par saliedētas sabiedrības tapšanu – no situācijas izvērtējuma līdz praktiskiem ieteikumiem.
· “Efektīvo pasākumu rokasgrāmata” kopienu aktivizēšanai mikrolīmenī;
· Pašvaldību–NVO sadarbības ceļvedis, kur skaidrots, kur nepieciešams valsts atbalsts un kur labāk ļaut brīvību;
· Zinātnes rezultāti – zinātniskās publikācijas, priekšlasījumi, konferences, grāmatas.
· Ieteikumi svētku un atceres dienu politikai, lai tās būtu iekļaujošākas un vairāk iesaistītu mazākumtautības un reģionus;
Saliedētība nozīmē daudz vairāk nekā mierīgu līdzāspastāvēšanu. Tā ir kopīga pieredze, kopīgi piedzīvoti svētki, kopīga valoda, kopīgas ikdienas aktivitātes un kopīgi stāsti. Kad cilvēki svin, domā un strādā kopā, viņi veido piederību. Un piederība rada atbildību — par sevi, savu kopienu un valsti.
